Doles sala

Doles sala ir viena no vissenāk apdzīvotajām Latvijas vietām. Tai pāri gājuši dažādi juku laiki, taču vissmagākais trieciens bija Rīgas HES uzbūvēšana, kas appludināja pusi no 8,7 km lielās salas. Atrodas  Salaspils teritorijas DR daļā.  Doles salas izveidošanās, domājams, saistīta ar ledus sastrēgumiem pavasaros, kad tika aizdambēta Daugavas galvenā gultne. Meklējot izeju, palu ūdeņi izveidoja sānceļu – Sauso Daugavu.

1226. gadā Doles salu arhibīskaps izlēņo krustnesim Johannesam de Dolenam, un šis, pēc nostāstiem nepakļāvīgais vasalis, uzceļ salā Vecdoles pili. Šā iemesla dēļ no 13. gadsimta beigām agrāko Karaļu vai Ķēniņu, Lielo vai Garo salu jau dēvē par Doles salu. 1298. gadā Vecdoles pili sagrāva Livonijas ordenis. 1359. gadā pirmo reizi minēta Jaundoles pils, kas atradusies gandrīz līdzās tagadējai Daugavas muzeja ēkai. Sākumā tā piederēja Rīgas Domkapitulam – katoļu baznīcai, vēlāk jau Livonijas ordenim.

16. gadsimtā Doles saimnieciskās dzīves ass ir Daugavas zvejas tiesības. 1534. gadā par zvejas ūdeņu sadalīšanu ar zvejas tīklu garumu un veidu Rīgā lēmuši nedēļu ilgā sanāksmē. 1566. gads – Livonijas kara laiks (1558–1583). Doles sala un Jaundoles pils kļūst par Polijas – Lietuvas kroņa īpašumu. Pilī slēdz svarīgus līgumus, ierīko naudas kaltuvi, bet gadsimta otrajā pusē sala uz neilgu laiku kļūst par Kurzemes hercogistes daļu. Izveidojas Dolesmuiža.

Polijas – Lietuvas un Zviedrijas karalaiks (1600–1629) – Jaundoles pili ieņem zviedri. 1628. gadā Polijas – Lietuvas karaspēka vienība pili uzspridzina. Vietējie iedzīvotāji pretojas, cik spēj. 17. gadsimta otrajā pusē top pirmās zviedru mērnieku gatavotās Salaspils un Doles kartes.

1743. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Doles muižu uzdāvina Vidzemes ģenerālgubernatoram grāfam Pēterim de Lasī. Doles muiža no valsts īpašuma kļūst par mantojamu zemes īpašumu. No 18. gadsimta otrās puses līdz Latvijas agrārajai reformai par ilgstošāko muižas īpašnieku kļūst skotu izcelsmes baronu Levisu of Menāru dzimta.

18. gadsimtā salā darbojas hernhūtiešu brāļu draudze. Pēc Ziemeļu kara un Lielā mēra (1710) Doles draudzē bija palikuši tikai 209 cilvēki – tikai piecpadsmit procenti no agrākā skaita. Arī Napoleona iebrukums 1812. gadā skar Doles salu. Solāžu skanste tikusi veidota, gatavojoties Rīgas aizsardzībai. 1898. uzcelta jaunā Dolesmuižas kungu māja, tagadējais Daugavas muzejs.

Pēc Pirmā pasaules kara Doles sala, tāpat kā liela daļa Latvijas, ir pilnīgi nopostīta, neskartas palikušas vien dažas mājas. Līdz ar zemes reformu jau 20. gados salā atgriežas dzīvība – tika celtas mājas, iekopta zeme, iegādātas lauksaimniecības mašīnas, bet galvenie ienākumi nāk no Daugavas, kas dod iespējas taču zvejai (nēģi un laši), laivinieku un enkurnieku amatiem, ledus ciršanai un piegādei uz Rīgu, kā arī grants smelšanai. Krievu un vācu okupācija 1940. un 1941. gadā, kā arī Otrais pasaules karš un tam sekojošā atkārtotā okupācija izkropļo atzēlušo salas dzīvi uz neatgriešanos.

1966. gadā PSRS Ministru padome pieņem lēmumu par Rīgas HES būvi un apstiprina projektēšanas uzdevumu. Dolei pāri gājuši dažādi juku laiki, taču šis lēmums ir vissmagākais trieciens – tiek appludināta puse no 8,7 kvadrātkilometru lielās salas, turklāt tieši tā daļa, kurā paaudžu paaudzēs bija mitinājušies dolēnieši. 1974. gada 5. novembrī iedarbina pirmo Rīgas HES agregātu. Kopš 1975. gada darbojas sešas turbīnas.

1977. gadā tiek atklāts 1969. gadā dibinātais Doles Vēstures muzejs, kas iegūst Daugavas muzeja vārdu. Pat Brežņeva ērā muzejs var lepoties ar daudzām nonkonformiskām izstādēm, kuru izveide ārpus galvaspilsētas allaž izvēršas īpašā notikumā un piedzīvojumā. 1987. gadā Doles salas dabas parks, kas ir visa salas teritorija, ir uzņemts valsts aizsardzībā – ar mērķi saglabāt uz salas vēl palikušos kultūras un vēstures pieminekļus.