Vēsture

Daugavai ir pašai sava vēsture, ko ūdeņi lasa cilvēkam priekšā, kā kuru gadu ienāk prātā, bet par Daugavas sensalām dzirdēts maz. Pazīstamākas ir Daugavas augšteces un vidusteces apdzīvotās salas, ko veido cietie dolomīti, morēnmāls, kā arī grants un oļu sanesas, bet lejtecē 17. gadsimta otrās puses kartes uzrāda Ķiļķu salu, Intemata salu, Kliņķēna salu, Dūduma salu, Dīriķa salu, Lībiešu salu, Parca salu, Kojeru salu, Eka salu, Tāma salu, Lucavsalu, Frīdrihsalu, Putnu salu, Mūksalu, Klīversalu, Burkānsalu, Darvas salu, Ķīpsalu, Gustavsalu, Kuģu salu, Atslēgu salu, Krēmera salu, Magnusa muižas salu, Runču salu, Kundziņsalu, Gubernatora salu, Kroņa salu, Iļķēna salu un Anta salu, no tām šodien atrodamas vairs tikai dažas.

Johans Kristofs Broce savos 18. gadsimta Rīgas aprakstos un zīmējumos piemin astoņdesmit astoņas salas Daugavas lejtecē, bet līdz 19. gadsimta sešdesmito gadu vidum kartes atklāj vien Žagaru, Ebes, Knitela, Bisu, Kurpnieku, Zvanītāju, Pils, Vējzaķu, Putnu, Iļķenu, Kundziņu, Kurpnieku, Rutku, Pīļu, Zirgu un Anta salu. Daugavas kaprīzes un straumju dinamika salu konfigurāciju mainījušas vai ik gadu, ne velti radot tautā teicienu „mainīgs kā Daugavas salas”.

veca karte

Pārdaugavas krasta tagadējo izskatu sākotnēji mainīja militārisms. Apcietinājumi dzelzceļa līnijā Rīga – Torņakalns, par ko šodien liecina vien kāds grāvja stūris, bija izšķiroši svarīgi Rīgas vēsturē, sākot jau ar 13. gadsimtu – krustnešu sargpostenis, vēlāk tam un apkārtnei transformējoties par Gustava Ādolfa sūtītā pulkveža Kobrona būvēm – smilšu skansti, ko nostiprināja ar bastioniem, ravelīniem cīņai pret krievu karaspēku. Militārais ritms attiecīgi mainīja arī Kobronskanstes nosaukumu – tas valkājis arī Oranienbauma, Pēterskanstes un Elizabetes skanstes vārdu, kamēr laika zobs darīja savu un pamazām tā tika nojaukta pavisam. Vieni kari bija galā.

1854.gadā pie skanstes ķērās klāt ar jaunu sparu, jo Baltijas jūrā – Rīgas līcī – bija parādījusies Anglijas flote, taču šīs pārbūves nebija uz ilgu laiku, jo Krievijas stratēģiskās robežas bija aizvirzījušās tālu no Rīgas. Laikam ejot, Pārdaugavas puses pārmaiņas noteica ne vien militāro cīkstiņu noklušana, bet, jo sevišķi, dabas apstākļi, kas manāmi atšķīrās no Daugavas labā krasta situācijas. Upe pārpludināja visu Pārdaugavas līdzenumu, reizēm sasniedzot pat Torņakalnu veidojošās kāpas. Upe cilāja zemes pēc patikas, radot un iznīcinot salas un saliņas – Klīversalas nebija, tāpat Zaķusalas ne, bet Mūksalai un Beņķu salai – pavisam cita forma. Ja arī uz kādas no tām bija kāda vientulīga mājele, to pali aiznesa kā mizu. Salinieki bijuši „nevāci”, tātad – latvieši. Tie bija no dzimtbūšanas brīvie pilsētas zemju iedzīvotāji vai arī bēgļi no Vidzemes, Kurzemes, Lietuvas, Polijas un centrālās Krievijas. Šādi bēgļi pēc divu gadu uzturēšanās Rīgā ieguva brīvību. Tie bija zvejnieki, pārcēlāju cunftes locekļi un enkurnieki, ko Lielais Ziemeļu karš noslaucīja no zemes virsmas kā ar lodēm, tā mēri. 17.gadsimta otrajā pusē Pārdaugavas attīstībā pēkšņu lomu nospēlēja Klīversala, kas izšķīlās Daugavā pēc 1670. gada ledus iziešanas un radīja bīstamu situāciju, jo Daugavas galvenā straume bija manāmi nošķiebusies pa kreisi, bet gar pašu pilsētu tik ļoti sašaurinājusies, ka laivas vairs netika cauri. Nu pilsētas rāte ķērās pie Daugavas labošanas, lai tā vismaz pilsētas robežās uzvestos tā, kā tas pilsētniekiem pa prātam. Klīversalas turpmākie uzsērējumi radīja jaunas un jaunas mazas saliņas – Mazo Klīversalu un Kārķu salu. 18. gadsimtā tās pamazām saplūda ar Klīversalu un izveidoja Lielo Klīversalu. Salas saimnieciskā nozīmība pieauga – caur to pat izveidoja Rīgas – Jelgavas ceļu.

Izšķirošs bija 1764. gada Rīgas kungu līgums ar artilērijas kapteini Gustavu Emanuelu fon Veismani (Gustav Emanuel von Weissmann) par Daugavas straumes regulēšanu un krastu nostiprināšanu trīs gadu laikā. Plāni bija plaši, proti, Klīversalā tika uzcelti divi dambji – Augstais jeb Āgenskalna dambis un Balasta dambis (nosaukums nācis vēlāk), bet 1786. gada pavasara pali izlauza Balasta dambja posmu, kas savienoja Klīversalu ar Ķīpsalu, un šo vietu nodēvēja par Pārrāvumu. 1814. gada pali pilnībā sagrāva arī Augsto dambi un daļu Balasta dambja, ko gadiem laboja, pārlaboja un pārbūvēja, līdz 1870. gadā nostiprināja ar laukakmeņu bruģi. Kā stāsta vēsturnieki, arī citiem Veismaņa projektiem negāja labāk un Zaķusalai pat radās garš sēklis salas lejasdaļā, ko rīdzinieki iesauca par Veismaņa degunu.

Būtiskākās pārmaiņas Daugavas salu konfigurācijā notika 19. gadsimta nogalē, kad pēc R. Napjerska plāna tika aizdambētas Daugavas attekas, bet galvenā gultne sašaurināta ar straumjvirzes dambjiem, kā arī padziļinot kuģu ceļu. Tā no sīkām un zemām saliņām izveidojās Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala, Ķīpsala. Pētnieki, izvērtējot gadsimtos paveikto, secinājuši, ka 19.–20. gadsimtu mijā Rīgas ostas būves, straumjvirzes būves un moli veidojuši vienu no sarežģītākajiem un drošības ziņā izturīgākajiem hidrotehniskajiem kompleksiem pasaulē, ko bija radījuši holandiešu, zviedru, angļu, poļu, krievu, franču un, protams, latviešu inženieri un celtnieki.